"Jā, tas būtu nosodāmi, un tad mani patiešām drīkstētu pamatoti saukt pie tiesas par to, ka neticu dieviem, neklausīdams orākulam un bīdamies nāves, un iedomādamies esam gudrs, kaut gan tāds neesmu, jo bīties nāves, atēnieši, taču nav nekas cits kā iedomāties, ka esi gudrs, lai gan neesi, proti, iedomāties zinām, ko nezini. Neviens taču nezina, kas ir nāve un vai tā nav cilvēkiem pati lielākā laime, bet viņi tās baidās, it kā droši zinātu, ka tas ir pats lielākais ļaunums. Un vai šī ignorance - iedomāties, ka zina to, ko nezina, - nepelna visstingrāko nopēlumu?"
"Bet es, projām iedams, savā prātā nospriedu, ka par šo cilvēku jau nu esmu gudrāks. Proti, neviens no mums abiem laikam gan neko sevišķu nezina, taču viņš, neko nezinādams, iedomājas ko zinām, bet es, ja nezinu, tad arī neiedomājos ko zinām."